Sacīkstes sākās slapjos laika apstākļos plkst. 16:00, un ātri vien kļuva skaidrs, ka šādiem apstākļiem daudz piemērotas bija „Goodyear” riepas nekā „Firestone”. Diviem „Shelby” automobiļiem, kuri bija aprīkoti ar „Goodyear” riepām — Kenam Mailsam/Denijam Halmam ar 1. numuru un Danam Gurnijam/Džerijam Grantam ar 3. numuru, nebija nekādu problēmu, taču Maklārena automobilim Mulzannas taisnē sāka atdalīties riepu protektors, braucot ar vairāk nekā 210 km/h lielu ātrumu.
Iebraucot boksos plkst. 17:33, lai nodotu stafeti Amonam, Maklārens nekavējoties uzmeklēja „Firestone” pārstāvi, lai apsvērtu pāreju uz „Goodyear” riepām. Automobilis ar 2. numuru šajā posmā ievērojami zaudēja laiku, tomēr starpība izlīdzinājās nākamajā pēcpusdienā, kad Kena Mailsa automobilis ar 1. numuru kļuva lēnāks, kas ļāva Maklārenam strauji pietuvoties un iebraukt pretrunīgi vērtētajā finišā reizē ar sāncensi.
Kad Amons gatavojās izbraukt no boksu celiņa, Maklārens viņam pateica „Go Like Hell” — frāze, kas kļuva par Alberta Beima (A.J. Baime) visvairāk pārdotās grāmatas nosaukumu, kurā aprakstīta „Ford” un „Ferrari” sāncensība Lemānas sacīkstēs 1960. gados.
Kad nākamajā dienā tuvojās jau plkst. 16:00, trasē vēl palikušie automobiļi „Ford” ar 2., 1. un 5. numuru — kur pēdējais bija Ronnija Bucknum un Dika Hatčersona vadītais Holman & Moody automobilis — iebrauca reizē ciešā finišā.
Par abu Šelbija automobiļu vienlaicīgo finišu („dead heat”) turpina diskutēt vēl līdz šai dienai, taču vēstures dati liecina, ka uzvara tika piešķirta Maklārenam un Amonam, jo, saskaņā ar tiesnešu lēmumu, tie līdz finišam bija veikuši garāku distanci salīdzinājumā ar pretinieku, un Maklārena automobilis finiša brīdī atradās tuvāk Mailsa automobilim kā sacīkšu startā. Par pāreju uz „Goodyear” riepām viņiem pat nebija nekādu šaubu.